make up, skārletas blogs

Sajust skaistumu, ne tikai redzēt

Sveiks, mans foršais lasītāj! Esmu priecīga, ka apmeklē manu mājaslapu. Ieskaties, palasi un, iespējams, arī vērtē. Ja esi nonācis līdz bloga sadaļai, tad noteikti vēlos pastāstīt, kas šeit blogā būs atrodams. Lai arī te lielākoties būs tēmas par skaistumkopšanu, es tomēr nevēlētos aizmirst parunāt par to, kas patiesībā ir ap mūsu vēlmīti būt skaistām.

Savā profesijā esmu jau 17 gadus. Jā, skaisti sapošu dāmas, bet vienlaikus lielākā daļa laika paiet sarunās. Mans darbs nav tikai uzlikt make-up, uztaisīt frizūru un saņemt atalgojumu. Nē, mans darbs ir arī uzklausīt, dalīties pārdomās, dalīties ar savu pieredzi, kam esmu gājusi cauri dažnedažādos laika posmos.

Nekādā gadījumā nebūšu tā, kas dos gudrus padomus, bet es noteikti centīšos aiziet līdz cilvēka sirdij, ne prātam. Vienmēr daru tā, lai cilvēks uz sevi skatās ar sirdi.

Tieši tāpat ir man pašai ar sevi – nemelošu, ir periodi, kad uz sevi lūkojos ar sirds mīlestību, bet pienāk arī brīži, kuros pieslēdzu prātu un sāku sevi salīdzināt ar sabiedrības uzliktajiem stereotipiem. Līdz beigās pati pazūdu un paliek tikai iedomu tēls. Taču sirdī apzinos, ka ir svarīgi savu skaistumu sajust, ne tikai redzēt.

Ar šo nelielo ieskatu vēlos teikt, ka savā blogā dalīšos ar dažādām tēmām. Blogs būs kā atvērta dienasgrāmata – ar izdzīvoto pieredzi un sapņainiem sapņiem.

make up, skārletas blogs

Mans ceļš uz skaistumkopšanu

Izvēloties savu skaistumpošanas speciālistu, mēs kaut ko viņā saskatām, sajūtam un, protams, vērtējam pēc darbiem, lai pieņemtu lēmumu, vai šim cilvēkam uzticēsim mums vissvarīgāko – pieskarties sev un pārveidot sevi tā, lai, skatoties spogulī, varam teikt: “Es sevī atkal iemīlos!”

Esmu profesionāla vizāžiste un friziere.

Viss aizsākās pamatskolas gados. Līdz 7. klasei nelietoju ne grama kosmētikas. Mati pārsvarā zirgastē. Stils – bezstils. Tas laiks šķita kā murgs. Tagad saku: “Paldies!” Lai arī dažbrīd, runājot un atminoties to laiku, no kamola kaklā aizkrīt balss. Mans stāsts noteikti nav nekas tāds, ar ko pusaudžu gados nebūtu saskārušies daudzi – vienaudžu ņirgāšanās par izskatu.

Tie bija pirmie soļi meklējumos uz laimi sevi iemīlēt. Atceros, ka vispirms sāku pievērst uzmanību apģērbam, tad matiem, tad – arī pirmie acu ēnojumi. Trīs toņu ēnas un viens mazs aplikators, ar ko tās uzklāt. Iespējams, daudzi pat nezina, kāds aplikators izskatās. Un, pat ja nojauš, tad nodomā – kā ar tādu var izveidot skaistu acu ēnojumu?

Acīmredzot, manī bija liela vēlme sevi pārveidot tā, lai sevi iemīlētu, lai gūtu pārliecību par sevi. Kad tā tika iegūta, tad make up un matu veidošana man kļuva kā dziedinoša meditācija. Arvien vairāk un vairāk iemīlēju veidot matus, likt make up un rūpēties par sevi.

Kādā brīdī ķēros klāt savu draudzeņu pucēšanai. Pinu sīkas, daudzas bizītes, ēnoju uz acīm mazus kvadrātiņus utt. Tas mani sāka arvien vairāk aizraut. Man tik ļoti to patika darīt! Tas deva tik daudz prieka! Un vēl lielāku laimi, kad no draudzenēm dzirdēju sajūsmas kliedzienus un atkārtotu vēlmi atkal pie manis sapucēties.

Tā, gadiem ejot, sapratu, kas ir mana lielā mīlestība – tas, ko man no sirds patīk darīt. Kas ir tas skaistais, ko varu dot citiem. Pēc vidusskolas man bija skaidrs redzējums. Citu variantu nemaz nebija – sāku mērķtiecīgu ceļu kļūt par profesionāli skaistumkopšanā. Pieaugot kā profesionāla vizāžiste un friziere, esmu sapratusi, ka mans darba mērķis nav pārtaisīt cilvēku par to, kas viņš nav. Mans mērķis ir izcelt labāko, kas cilvēkā jau ir.